Vēsturiski Latvijas kultūrtelpa bijusi gandrīz nepārtraukti pakļauta varas institūciju liegumam izplatīt materiālus, mākslas artefaktus utt., kurus tā uzskata par amorāliem vai kā citādi nevēlamiem vai neatbilstošiem valdošās varas politiskajiem uzskatiem. Vārda brīvība 21.gadsimtā ir viens no demokrātiskas valsts pamatelementiem, tomēr tās definīcijas skaidrojumu robežas ir izplūdušas ,un arī likuma ietvaros pieļauj interpretācijas iespējas. Par cenzoriem Senajā Romā sauca divas pie augstākajiem maģistrātiem piederošas amatpersonas, ko ik pēc gadiem ievēlēja uz 18 mēnešiem. Viens no to galvenajiem pienākumiem bija sabiedrības tikumības uzraudzīšana. Arī 21.gadsimta Latvijas kultūrtelpā vēl joprojām varam vērot gan institucionāla līmeņa, gan pašpasludinātus cenzorus, kuri ar zināmu aktivitāti un rezultātiem darbojas “sabiedrības tikumības” vārdā. Atcerēsimies Katrīnas Neiburgas “operas puisīti”, Artūra Žmijevska izstādes reklāmas plakātu, jauno māmiņu sašutumu par Miķeļa Fišera citzemes iedzīvotāju darbošanos uz Latvijas Nacionālā mākslas muzeja sienas “Staro Rīga” ietvaros u.c.. Tagad kārta pienākusi Annemarijas Gulbes izstādei ‘’Love Re-search” ISSP galerijā, kur kādam no Berga Bazāra iemītniekiem mākslinieces bildes likušās ‘’pornogrāfiskas’’ un “nepiemērotas bērniem”. Atnāca komisija ,un māksliniecei nācās nevēlamos attēlus aizklāt ar maigi rozā aizkariņiem. Tomēr jautājumi, kas skar mākslinieka izteiksmes brīvības apspiešanu, dzēšanu, aizsegšanu, pamatojoties uz kādas konkrētas personas vai grupas subjektīvu pārliecību, pieprasa sabiedrisku diskusiju.

Video: Toms Harjo

Citi jaunumi