2020. gada 20. augustā tika atklāta Otrā Rīgas Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle RIBOCA2 “viss reizē zied” un VV Fondam ir tas gods tajā atbalstīt mākslinieces Edītes Dekindas dalību, ar darbu “Visitation Zone”. Instalācija ir veidota no Rīgas Zooloģiskā dārza aizlienētām stikla vitrīnām, kas piepildītas ar fermentētiem produktiem, atspoguļojot Baltijas reģionam raksturīgo ēdienu marinēšanas tradīciju. Darbu papildina arī gadījuma rakstura performances, kuru laikā noteikta izstādes telpas daļa tiek rūpīgi izslaucīta.

Pirmoreiz apmeklējot Andrejsalu, Dekinda uzreiz pamanīja līdzības, kas pastāv starp šo teritoriju un Noras Ikstenas grāmatu “Mātes piens”, kā arī Andreja Tarkovska filmu “Stalkeris”. Māksliniece ideju raksturo šādi: “Šīs vietas un ainavas, ko industrializācija ir nepielūdzami pārveidojusi, savas būtības dziļumos ir saglabājušas pārpalikumus, izmaiņas un viļņus, ar kuriem tās ir piesūkušās, un kuri visos šajos objektos, gaisā un ķermeņos paliks bezgalīgi ilgi.”

Galvenā RIBOCA2 mītne Andrejsalā kādreiz bija rūpniecības noliktava, kas tika izmantota graudu, biodegvielas un kokvilnas uzglabāšanai. Šo materiālu klātbūtne sekmējusi nogulsnējumus, kas tagad pārvērtušies putekļos. Tā vietā, lai šo telpu atbrīvotu no netīrumiem, tajā palikušajām pēdām un smaržām, Dekinda izvēlējās to izmantot kā materiālu. Tīrīšana ir banāls mājas dzīvei raksturīgs žests, ko ierasti veic sievietes un, kas vienmēr tiek veikts pirms izstādes atklāšanas. To izceļot, tīrīšana kļūst par redzamu notikumu, rūpēm par vidi. Šis process krustojas ar daudzajiem putekļu slāņiem uz zemes un kļūst par gandrīz arheoloģisku manevru, inkrementālu ceļojumu cauri laikam.

Vitrīnās ievietotie marinējumi ir iegādāti Rīgas Centrāltirgū, kas darbojas jau kopš 1571. gada. Ņemot vērā dārzeņu un augļu saglabāšanos rūgstošā šķidrumā, Latvijā no paaudzes paaudzē tiek piekopta marinēšanas tradīcija, kas īpaši svarīga bija bada un kara laikā. Gatavošanās process ievieš citādas attiecības ar laku: šeit svaigās šodienas preces tiek rūpīgi saglabātas nākotnes vajadzībām. Tāpat kā tīrīšanas žests, tas gan paātrina, gan palēnina laiku, iezīmējot dažādu laika apstākļu sakritību, ko nosaka ražošanas process.

PAR MĀKSLINIECI:

Edīte Dekinda darbojas ar fenomeniem, kas balansē uz redzamības un neredzamības sliekšņa. Savu pieeju viņa attīstījusi no minimiālisma tradīcijas, viņa pietoras pie neparastām, abstraktām kustībām, kuras pēcāk tiek izolētas, paplašinātas vai atkārtotas. Ap šo ciešo uzmanību veidojas stāstījums, kas izpaužas filmas, performances vai instalācijas veidolā. Dekindai “katra situācija darbojas kā “kontekstualitātes” procesa izraisītājs, sniedzot iespēju gan jutekliskiem, gan garīgiem ieguldījumiem vidē”.

Edīte Dekinda piedalījusies sekojošās izstādēs: “The Black, The White, The Blue”, Kunsthaus Hamburg, Vācija (2019); “Viva Arte Viva”, 57. Starptautiskā Venēcijas biennāle, Itālija (2017); “Play Time”, Toledo muzejs, Ohaio, ASV (2015); “The Importance of Being…” Laikmetīgā māksla no Beļģijas Latīņamerikā, Museo Nacional de Bellas Artes, Havana, Kuba (2015); “Art Of Its Own Making”, Pulicera Fonds mākslās, Sentluī, ASV (2014); “Blue Times”, Kunsthalle, Vīne (2014); “More Light”, 5. Maskavas biennāle (2013); “Agnosia”, Witte de With, Roterdama (2009).

Citi jaunumi