VV Foundation ir liels prieks atbalstīt latviešu mākslinieces Kristiānas Dimiteres jaunāko izstādi galerijā “Alma”.

“Es nicinu cilvēkus, kuri mājās tur suņus. Viņi ir gļēvuļi, kuriem pašiem nepietiek drosmes cilvēkam iekost.”
– Augusts Strindbergs
Iespējams, Strindberga teiktajā ir saskatāma liela daļa taisnības, ja runa ir par tādiem cilvēkiem, kuriem suns šķiet līdzīgs signalizācijas iekārtai vai ierocim. Tomēr pat profesionālais franču ciniķis Mišels Velbeks, veidodams savu personālizstādi Parīzes Tokijas pilī, nespēja neveltīt vienu no ekspozīcijai atvēlētajām telpām savam iemīļotajam korgijam Klementam. Sunīti 2011. gadā aukstasinīgi nogalināja naidīgi noskaņoti musulmaņi, šādi cenšoties iebiedēt it kā islamofobisko rakstnieku. Velbeka izstāde Rester-Vivant sastāvēja lielākoties no viņam raksturīgām zobgalībām un mizantropiskiem komentāriem. Taču tās noslēdzošā daļa – Klementam veltitā istaba – bija neviltotas sentimentalitātes pilna. Patiešām – kā gan arī skatītājs nevarētu tikt aizkustināts, skatoties uz fotogrāfiju ar mazo, pūkaino korgiju, kurš pats tik saldsērīgām acīm skatās uz Atlantijas okeānu no Francijas piekrastes kāpām? Mākslas kritiķis Digbijs Vardē-Aldams recenzijā par izstādi rakstīja: “kādu pussekdundi es apšaubīju ekspozīcijas sirsnību, bet tad asaras sāka birt pār maniem vaigiem”. Protams, tas viss nav tik vienkārši. Velbeks un viņa bijusī sieva uzskatīja Klementu par aizvietojumu bērnam. Viņi sunīti mīlēja kā savu bērnu. Tādēļ notikusī kolīzija, šī nevainīgā zvēra slepkavība, bijusi pielīdzināma tuvinieka zaudējumam.
Kristiānas Dimiteres gadījumā suņi arī kalpojuši par sava veida aizvietojumu cilvēkiem. Bērnībā bokseris Argo viņu sargāja, Džanis aizstāja Argo zaudējumu, un Brīnu Kristiāna izglāba, pretī saņemdama pazemību un uzticību. Tadēļ šķiet, ka Strindbergs ir palaidis garām ko ļoti būtisku. Izteikdams savu kareivīgo domu, viņš ir aizmirsis par beznosacījuma mīlestību un uzticību, kādu tikai un vienīgi suns var dāvāt savam saimniekam un otrādi. Kur vēl kļūdījas Strindbergs: ja runa ir par Kristiānu Dimiteri, viņai noteikti nevarētu piedēvēt gļēvumu vai nespēju kādam pēc vajadzības iekost.
Kristiāna Dimitere ir izveidojusi trīs pieminekļus suņiem. Viņi visi tagad ir miruši. Šīs skulptūras – baltās, matētās, monumentālās formas – ir kā katra suņa dvēseles atspulgs. Pie Dieva viņus nogādājis baltais putns, bet dīvainā kārtā pārņem sajūta, ka šie suņi nemaz nav miruši. Skulptūrās tie ir ievietoti tādā kā starpstāvoklī. Figūras ir statiskas, bet vienlaikus ārkārtīgi aktīvas. Suņu ekscentriskie vaibsti un fluīdi veidotie ķermeņi rada iespaidu, ka aplūkojam dzīvas vienības. Taču ir skaidrs arī tas, ka lūkojamies uz rēgiem.
Skaistu lietu ieskāvumā pavadīta bērnība Kristiānai Dimiterei ir pārtapusi tikpat skaistā eskeipismā. Es atļaujos šo eskeipismu saukt par skaistu, jo tam ir raksturīgs zināms stoisms. Tas nav uzbāzīgs vai pretenciozs. No vienas puses Kristiāna Dimitere ir kā cēls, brīnumains pāvs vienmuļi ķērcošu pīļu ieskāvumā un tajā pašā laikā viņa dzīvo kā svētais, kurš ir attecies no virknes laicīgās pasaules sārņu. Tā nav mizantropija, bet apzināta izvēle attālināties no cilvēkiem un sabiedrības. Var pat teikt, ka tā ir sava veida pašizolēšanās.
Kristiāna Dimitere savā mākslā neaizraujas ar jūgendiskām formām. Tāpat viņai nepiemīt mačiska fiksācija uz klaju dekadenci. Viņas darbus sastāda pilnīgi autonoma dzīves laikā iegūtos iespaidos un kaislībās balstīta tēlu sistēma. Savā ziņā Kristiāna Dimitere ir klasiski postmoderna. Mēs viņas darbos varam ieraudzīt krievu Sudraba laikmeta glezniecības pēdas, sirreālisma un hiperreālisma iezīmes un atsauces uz pavisam seno – uz reliģiskiem motīviem un sižetiem, kā arī pasaules literatūras kanona darbiem. No vienas puses šo visu varētu nosaukt par stilu un iespaidu kakofoniju, taču Kristiāna Dimitere rūpīgi un konsekventi šo iespaidu gūzmu pārstrādā savā vizuālajā valodā. Pārspīlējums un tēlu deformācija, pateicoties mākslinieces veiklībai, izskatās pavisam dabiska.
Nereti Kristiānas Dimiteres izteiktās domas dažiem pašpasludinātiem laikmetīgās mākslas gardēžiem varētu pat šķist banālas. Tomēr atļaušanās būt banālai ir viens no mākslinieces trumpjiem. Tikpat pārliecinātas ir viņas veidotās formas, tikpat pārliecināta viņa ir par savu vēstījumu. Viņas drosmīgie žesti liecina par īstu meistarību.
– Tomass Pārups

Citi jaunumi